"Twilight" līdziniece "Red Riding Hood"

2011. gadā iznākusi fantāzijas, šausmu filma „Red Riding Hood”, kuras režisore ir Amerikāņu scenāriste un režisore. Viņa pazīstama ar tādām filmām kā „Lords of Dogtown”, „Thirteen” un, protams, mums visiem pazīstamā „”Twilight”.

Filma norisinās mazā ciematiņā dziļi mežā. Ciemata iedzīvotājus nepārtraukti apdraud vilkatis, kurš pēkšņi noslepkavojis galvenās varones māsu. Tad pilsētā ierodas vilkašu mednieks un cenšas šo briesmoni nogalināt. Vilkašu mednieks paziņo, ka šī radība var būt jebkurš no ciemata, te nu sākas interesantākā daļa – visi cits citu vaino, respektīvi, meitene savā prātā nevar izlemt, vai ir vainīgs viņas mīļotais puisis, vai puisis, kuru viņa atteicās precēt, vai viņas vecmāmiņa. Un beigās it kā vainīgais ir tas, kurš vismazāk uzskatīts par aizdomīgu, kaut arī es jau no sākta gala sapratu, kurš tad nu būs vainīgais. 

Valerie: I'll wait for you...
Peter: I thought you'd say that. 

Filmā kopā ir pieci galvenie aktieri, es izvēlējos runāt par diviem – galveno varoni - Valerie, kuras atveidotāja ir ļoti skaistā Amanda Seyried un Shiloh Fernandez, kurš tēlo ļoti noslēpumaino Valerie mīļoto. Man ļoti patīk Amanda Seried āriene, ļoti galanta, skaista, trausla un īpatnēja savā izskatā, bet kā aktrise man viņa nešķiet pārliecinoša tas pats, kas ar „Twilight” galvenās lomas atveidotāju, runa un izturēšanās samākslota, pat reizēm smieklīga. Un, protams, kur nu šī filma iztiks bez izskatīga, spēcīgā un noslēpumainā mīļotā vīrieša. Protams, es par agru sapriecājos un cerēju, ka viņš nebūs vilkatis, bet arī to cerību man filmas beigās sagrāva. Vispār jau aktieris nav slikts, tāds izskatīgs, lomu atveidot arī tīri labi māk, bet man šajā varonī likās par daudz drāmas.

Filma it kā ir šausmu filma, bet no šausmām tur ne smakas, tāda pasmagāka pasaciņa. Ļoooti patika atmosfēra, kas tika darīta šajā filmā, veiksmīgs tehniskais noformējums, tiešām bija bauda skatīties šo filmu, bet tad sākās jūra ar smieklīgiem, neveiksmīgiem sižetiskiem murdziņiem. Kā piemērus var minēt, ka uz ciematu vilkašu mednieks ieradās ar milzīgu metāla ziloni, lūk, tas bija viens ļoti dīvains filmas pavērsiens, tad ļoti neveiksmīgas un samākslotas šķita Valerias attiecības ar abiem puišiem, kā arī sasmējos par kadru, kur filmā tika parādīts fragments no īstās pasakas par Sarkangalvīti: „Vecmāmiņa, kāpēc Tev tik lielas ausis? – Tas, lai Tevi labāk sadzirdētu utt. ”. Bet filma bija skatāma, lieku tai pus cepumu, jo mani tiešām pārņēma tā atmosfēra, ka pat sižetu biju gatava atstāt otrajā plānā, bet nevaru ielikt 1 cepumu, jo tomēr tas ir svarīga filmas sastāvdaļa.

Iesaku šo filmu noskatīties „Twilight” faniem, tās ir diezgan līdzīgas, ļoti labi var just, ka darbojies viens režisors. Iesaku noskatīties cilvēkiem, kuriem patīk filmas, pie kurām var apsēsties un ne par ko īpaši nedomāt, jo filmai nav dziļas jēgas, tā ir diezgan laba izklaide, un tā noteikti nav pavisam garlaicīga. 

Vienmuļā, dokumentālveidīgā "Contagion"

2011. gada drāma, trilleris „Contagion”, kuras režisors Steven Soderbergh. Viņš ir Amerikāņu scenārists, kinomategrāfs, redaktors un slavens režisors. Viņš plaši pazīstams ar savām filmām – „Traffic” (2000) un filmām par Danny Ocean „Ocean’s Eleven” (2001), „Ocean’s Twelve” (2004), „Ocean’s Thirteen” (2007), kā arī man jau daudz un dikti aprakstītās filmas „I’m Not There”(2007) izpildrežisors. 

Filma sākas ar to, ka sieviete, kura no Honkongas uz Čikāgu, dodas pie sava bijušā mīļākā, kā arī vēlāk uz mājām Mineapolisā, atved nāvējošu slimību, kas nogalina ikvienu, kurš ar to saslimst. Tā ir ļoti lipīga, jau pieskaroties slimam cilvēkam var ar to salimt. Sieviete pati mirst, vēlāk nomirst arī viņas dēls, kuru viņa tikai apskāvusi, bet vīrs izrādījies pret to imūns un līdz pat filmas beigām paliek neskarts. Filma rāda to, kā šī slimība izplatās, drīz vien ar to slimo un no tās mirst miljoniem cilvēku. Ārsti un zinātnieki cenšas atrast zāles pret šo nāvējošo slimību, beigās tas izdodas, bet bojā gājuši neskaitāmi cilvēki, postījumi ir milzīgi.

Dr. Ellis Cheever: What have you eaten? I mean something that didn't come from a vending machine.
Dr. Erin Mears: Taco Bell!

Filmā daudz labu aktieru, bet kā divus, manuprāt, talantīgākos minēšu Matt Damon un Jude Law. Matt Damon filmā spēle vīrieti, kura sieva atbrauc mājās, aplipina dēlu un mirst. Viņš labi spēlē norūpējušos tēvu (viņam ir arī meita no bijušās sievas), vīrietis ir imūns pret šo slimību, un viņa vienīgais mērķis ir pasargāt meitu no šīs slimības. Jude Law ir Sanfrancisko žurnālists, kurš savus atklājumus raksta blogā. Jude Law vispār ir ļoti labs aktieris, bet šajā filmā viņa spēlētā loma mani nepārliecināja, ja godīgi, pat nesapratu viņa lomas nozīmīgumu šajā filmā, tāds kā lieks varonis.

Jude Law

Matt Damon

It kā filma ir trilleris, it kā, nē. Vairāk jau, laikam, tomēr tā ir drāma. Filma šķita vienmuļa un neinteresanta. Tāda paredzama, bet reālistiska, patika, ka nebija tādu varoņu, kuri saslimuši ar šo kaiti paliek dzīvi, jo maģiski tiek atklāta pret injekcija. Tas bija tāds pozitīvs filmas elements, bet visā visumā filma šķiet tāda ne pārāk aizraujoša. Šī filma būtu ļoti laba dokumentālā filma, bet kā trilleris man tā šķita pārāk maiga un mierīga. Kaut arī neesmu asa sižeta filmu cienītāja, „Contagion” pat prasījās šie elementi, tie, iespējams, uzlabotu filmu kā tādu. Lieku filmai 0 cepumus, jo, lai arī cik ļoti gribētu, pat aiz ausu galiem, nevaru šai filmai pievilkt vienu cepumu, bet nevaru arī apgalvot, ka tā bija slikta filmā, tā bija gluži vienkārši ir filma, kuru var noskatīties un aizmirst.

Iesaku noskatīties šo filmu cilvēkiem, kuriem patīk labs aktieru „crews”, jo tas tiešām bija bagātīgs un diezgan patīkams. Un, jā, filmu derētu arī noskatīties cilvēkiem, kuri domā, ka viena cilvēka teiktais un darītais neko nemaina, filmā lieliski attēlots, kā bloga īpašnieks var ietekmēt lasītāju dzīves, pat izveidot tādu kā anarhiju.

     

Filma par Bob Dylan "I'm Not There"

„I’m Not There” 2007. gada filma par Bob Dylan, kuras autors ir amerikāņu režisors un scenārists Todd Haynes. Viņš veidojis arī tādas filmas kā „Far from Heaven” (2002), „Velvet Goldmine” (1998) un „Safe” (1995).

Filmā rādītas sešas slavenā mūziķa un visnotaļ interesantās personības Bob Dylan inkarnācijas, t.i. tādas kā sešas viņa dzīves epizodes. Šie dzīves posmi cits no cita krasi atšķiras, ir ļoti interesanti skatīties, kā tiek veidota šī filma, nepārtraukti mainot epizodes. Nezinātājam, iespējams, pat varētu būt grūti uztvert.

Billy the Kid: People are always talking about freedom. Freedom to live a certain way, without being kicked around. Course the more you live a certain way, the less it feel like freedom. Me, uhm, I can change during the course of a day. I wake and I'm one person, when I go to sleep I know for certain I'm somebody else. I don't know who I am most of the time. 

Filmā ir tik daudz labu un talantīgu aktieru, bet minēšu divus, manuprāt, spilgtākos. Kā pirmā un noteikti spilgtākā Cate Blanchett, jā, sieviete. Ļoti veiksmīgs un labs veids kā pievērst cilvēku uzmanību, viņa nebija nedz Boba māsa, māte vai sieviete, viņa tēloja pašu Bob Dylan periodā, kad viņš protestēja pret pasauli, centās izprast sevi, kaut arī tā viņš darīja vairākos periodos, tieši Blanchell tēlotajā viņš visasāk izteicās par dažādām tēmām. Par vēl vienu spilgtu aktiera tēlojumu uzskatu tieši Heath Leger sniegto. Jau neskaitāmas reizes esmu izteikusies, ka ļoti žēl, ka aktierim tik īss mūžs bijis, jo viņš, manuprāt, bija viens no talantīgajiem jaunajiem aktieriem, kurš varēja vēl augt un augt, tiešām lielisks, gandrīz katru viņa tēloto lomu skatos ar patiesu baudu un ne vienmēr izcilās vai pat labās filmās, bet viņš vienmēr savas lomas spēlē ar visu atdevi un to var just. Šajā filmā viņam bija jātēlo divas Bob Dylan personības: ar slavu apmāts snobs un vēlāk pilnīgi mainījies mīlošs tēvs, patiess un sirdi plosošs tēlojums.

Mani ļoti fascinēja, ka šī filma veidota kā stāsts, starp kura daļām nav īsti saistības, tikai tas, ka tajās attēlots Bob Dylan. Filma ir tiešām patīkama, bet tajā pašā laikā, sižeta nebija, tāpēc noteikti grūtāk uztverama. Mūzika filmā, nebaidīšos teikt – ideāla. Filma tiešām interesanta un vienaldzīgu mani ne pavisam neatstāja. Lai gan varu teikt, ka tā ir domāta attiecīgai publikai, bez šaubām Bob Dylan faniem un cienītājiem, kā arī vispār kultūras cilvēkiem, domāju, ka ne visiem, pat ne lielākajai daļai, šī filma patiktu. Filmai dodu 2 cepumus, jo tā ir aizgrābjoša, filma kā bilžu albūms, tā tiešām aizrāva mani. Ļoti patika kā tika attēlotas Boba tik daudzās rakstura šķautnes, viņš tiešām bijis fantastisks cilvēks. Vienīgais, kas man īsti nepatika ir tas, ka filmā epizodes tik ātri mainās, ka īsti nevar paspēt izdomāt, kurš „Bobs” šķiet patīkamāks, kurš tālāks no sirdij tuvā, bet filmas beigās nedaudz padomājot, sapratu, kurš „Bobs” ir mans mīlulis, kurš pat ļoti nesaista. Dīvaina, interesanta, aizraujoša, emocionāla, šokējoša filma.

Iesaku filmu noskatīties Bob Dylan cienītājiem, kā arī cilvēkiem, kuri interesējas par dažāda veida mūziku, mākslu, kultūru, šī filma ir patiesi ļoti labs Todd Haynes darbiņš. 

Jaukais mīlas stāstiņš "Elizabethtown"

2005. gadā iznākusi romantiskā komēdija, kuru veidojis Cameron Crowe, amerikāņu režisors, producents un scenārists. Pazīstamākās Crowe filmas ir „Almost Famous” (2000), par kuru viņš arī ieguva Oskaru, „Jerry Maguire” (1996), „Vanilla Sky” (2001).

Filma sākas ar to, ka galvenais varonis Drew Baylor ir zaudējis savai kompānijai gandrīz miljardu dolāru, un viņš nolemj par labu pašnāvībai, kad pēkšņi pazvana viņa māsa un paziņo, ka miris viņa tēvs un ka viņam ir jādodas uz Elizabethtown, lai nogādātu tēvu mājās. Viņš to arī dara, iesēžas lidmašīnā un dodas uz Elizabethtown. Lidmašīnā viņš satiek pievilcīgu, bet ļoti uzmācīgu stjuarti Claire, kura maina viņa dzīvi pilnībā.

Claire Colburn: So you failed. Alright you really failed. You failed. You failed. You failed. You failed. You failed. You failed. You failed. You failed. You failed. You failed. You failed. You failed. You think I care about that? I do understand. You wanna be really great? Then have the courage to fail big and stick around. Make them wonder why you're still smiling. 

Filmā ar pašnāvnieciskām domām pārņemtais varonis, kuru attēlo Orlando Bloom. Filmā ir tēlots kā jauns puisis, kuram dzīvē nepaveicās un nu viss brūk zem kājām. Man likās, ka iemesls kāpēc vīrietis vairs nevēlas dzīvot ir pārāk mazs, it kā, liekas, jā, miljards dolāru, bet tomēr kaut kas man negāja kopā, filmā galīgi nelikās, ka viņam tik ļoti sāp, ka viņam tik ļoti grūti, nezinu kāpēc, varbūt pie vainas tas, ka Orlando Blooms man nekad nav spējis par sevi radīt pārāk nopietnu iespaidu, tāds puišelis vien ir. Un kaitinošās, pārlieku aktīvās, uzbāzīgās stjuartes atveidotāja – Kirsten Dunst. Attēloja, manuprāt, tā kā režisors to vēlējās, bet man šī varone tik ļoti kaitināja, ka reizēm gribējās gluži vienkārši viņai ar kaut ko mest. It kā meitene simpātiska, runīga un atvērta, bet nu nezinu kā viņā vispār iespējams iemīlēties, tik ļoti uzbāzīga, ziņkārīga un visnotaļ raksturā noteikti ne pievilcīga meitene, kā mana draudzene teica: „Ne cepta, ne vārīta,” bet acīm redzot, režisors tādu iedomājas patiesi interesantu sievieti. Man patika viņas veidotais ceļojumiņš, bet tas arī viss. Aktrisi, protams, var apsveikt, ka ar šādu lomu veiksmīgi tikusi galā, jo, manuprāt, tas varēja būt diezgan pagrūti.

Kirsten Dunst, Orlando Bloom

Filma ir jauka romantiskā komēdija, bet diezgan tipiska, nevaru apgalvot, ka nebija filmā, nekas tāds, kas man patiktu, bet noteikti nevaru ierindot šo filmu starp labām, lieku filmai 0 cepumu, jo tā nav nedz laba, nedz arī slikta, tāda laba viduvējība. Nebija nepatīkami skatīties, bet arī nebija momentu, kuros būtu patiesi sajūsmā par to.

Iesaku šo filmu skatīties bezgala lieliem romantiķiem un romantisko komēdiju cienītājiem. 

Episkā un emocionālā "Braveheart"

1995. gadā iznākusi biogrāfiska drāma, kura ieguvusi piecus Oskarus „Braveheart”, kuras režisors ir pats filmas galvenais varonis Mel Gibson, amerikāņu aktieris, filmu režisors, producents un scenārists. Viņš visvairāk pazīstams kā aktieris tādās filmās kā „Lethal Weapon” (1987), „Signs” (2002) un „The Patriot” (2000).

Filma ir William Wallace biogrāfija, kurā ir attēlota visa šī slavenā Skotu dumpinieka dzīve, sākot ar bērnu dienām līdz beidzot ar viņa cīņām pret nežēlīgo Anglijas karali Eduardu I jeb Garkāji, kā dēvēts vēsturnieku vidū un arī filmā, kura mērķis ir iegūt Skotijas troni. Kā jau var noprast stāsts risinās 13. gs. Filma sākas ar to, ka Wallace tēvs, brālis un daudzi citi mirst cīņā pret Garkāja karaspēku. Tad Wallace jau pieaudzis vīrietis cenšas veidot mierīgu ģimenes dzīvi, apprecas ar skaistu un viņam mīļu Skotieti, taču viņu laime nav ilga, sadursmē ar kādu Angļu kareivi, kurš cenšas izvarot viņa sievu, Wallace uzbrūk un vēlāk domādams, ka sieva ir drošībā, dodas uz viņu satikšanās vietu, bet tikmēr meitenei publiski tiek pārgriezta rīkle. Wallace zaudē savu mīļoto un tas viņu pārliecina par to, ka tā vairs nevar turpināties, par viņa dzīves mērķi kļūst Skotijas atbrīvošana. Viņš ir nežēlīgs savās kaujās un drīz par viņu sāk klīst leģendas, Anglijas karalis sāk apšaubīt sava karaspēka spējas. Visādu sazvērestību ceļā Wallace tiek noķerts un nežēlīgi spīdzināts. Savu neizmērojamo drosmi un pārliecību viņš apliecina nesaucot vārdu „apžēlot”, lai beigtu viņa mokas, bet gan izkliedz: „Brīvība”. Filmas beigās ir pagājuši apmēram deviņi gadi kopš Wallace nāves, bet Skotijas cīņa par brīvību nav beigusies, skotu armija ar jauno karali, kurš ir bijis arī nozīmīgs filmas varonis, priekšgalā dodas pretim Anglijas jaunajam karalim Eduardam II. Viņi dodas kaujā, izkliedzot Wallace vārdu, un uzvar. Skotija iegūst savu brīvību.

Robert the Bruce: Now, you've achieved more that anyone ever dreamed. But, fighting these odds, it looks like rage, not courage.
William Wallace: It's well beyond rage. Helpe me. In the name of Christ, help yourselves. Now is our chance. Now. If we join, we can win. If we win, well the we'll have what none of us has ever had before: a country of our own. 

Galvenās lomas Wallace atveidotājs talantīgais Amerikāņu aktieris Mel Gibson. Viņš brīnišķīgi un emocionāli parādījis visas varoņa sajūtas – sāpes, naidu, dusmas, mīlestību. Gibsons tik ticami attēlojis Wallace kā spēcīgu, dziļi sāpinātu un gudru vadoni. Manuprāt, patiesi lielisks tēlojums. Pārējos filmas aktierus neminēšu, jo tie, protams, arī ļoti labi attēloja savus varoņus, bet šajā filmā otrā plāna aktieru ir ļoti daudz.

Filma kopumā man ļoti patika, kā kara un vēstures filmu cienītāja varu teikt, ka filma ir patiešām lieliski izstrādāta, jo kaujas – episkas, attiecības – sarežģītas, naida attēlojums – apbrīnojams, kara postošās sekas - parādītas lieliski, varētu tikai turpināt un turpināt, lieku filmai divus cepumus. Kāpēc ne trīs? Tāpēc, ka man nedaudz traucēja filmā iepītie mīlas stāsti, varbūt pirmais bija īsti vietā, bet otrs man traucēja pat ļoti, nelikās patiess un pat ne īsti tur vajadzīgs.

Iesaku noskatīties jebkuram cilvēkam, jo tēmas, kas šajā filmā tika apspēlētas, ir aktuālas vēl joprojām – mīlestība, zaudējums, sāpes, naids utt., bet it īpaši iesaku šo filmu noskatīties vēstures un kara filmu cienītājiem. Tiem, kuriem interesē vēsture, jo tur ir daudz interesantu faktu un to interpretācijas, bet varbūt nav pierādījumu, ka pats Wallace ir bijusi vēsturiska persona, bet karaļi un tā laika stāvoklis diezgan tuvu atbilst arī vēsturnieku domām, kā arī kara filmu cienītājiem, jo kaujas attēlotas patiešām nežēlīgas, asiņainas un visnotaļ masīvas. 

Specefektiem bagātā varoņfilmiņa "Thor"

2011. gadā iznākusī piedzīvojumu, fantāzijas un asa sižeta filma „Thor”, kuras režisors Kenneth Branagh, īru aktieris un filmu režisors. Viņš pazīstams ar tādām filmām kā „Frankenstein” (1994), „Henry V” (1989) un „Hamlet” (1996), arī kā aktieris vēsturiskajā drāmā „Valkyrie”(2008).

Odina dēls karotājs Thor par viņa augstprātību tiek izmests no dievu pasaules dzīvot starp cilvēkiem, kā arī viņam tiek atņemts viss viņa spēks – viņa veseris. Kamēr Thors ir uz zemes, dievu valstībā viņa brālis, kurš vēlāk izrādās nemaz nav Odina dēls, cenšas iegūt karaļa titulu un plāno atriebties. Filmā ir iepīts arī mīlas stāsts starp Thoru un kādu zinātnieci Jane Foster. Viņš iemīlas zinātniecē un tā parādot savu pazemību viņai, varonis atgūst savas spējas un var doties atpakaļ uz dievu valstību glābt zemi no iznīcības. Glābjot zemi viņš ir spiests sagraut tiltu uz portālu, tātad arī savu vienīgo iespēju vēl satikt savu mīļoto. Taču Jane neapstājas, viņa meklē Thoru.

Thor: [walking into a pet shop] I need a horse!

Pet Store Clerk: We don't have horses. Just dogs, cats, birds.

Thor: Then give me one of those large enough to ride. 

Filmas galvenās lomas atveidotājs austrālietis Chris Hemsworth – spēcīgs smukpuisītis ar blondiem matiem, skaistām zilām acīm, muskuļots, kā no žurnāla vāka, tieši šādu, manuprāt, arī iespaidu par Thoru rada šī filma, nekāds īpaši gudrais jau viņš arī nav, viss, kas viņam filmā piedēvēts ir spēks, kas tāpat bez vesera nav pārcilvēcīgs, un izskats, kas nu ļoti patīk abām „zinātniecītēm”. Galvenā „zinātniecīte”, kuru attēlo Natalie Portman ir skaista flirtētāja un it kā arī gudra, kas man filmā likās nepārliecināti rādīts, un otru atveido Kat Dennings, kura ir teiksim tā, pilnīgi lieks varonis, jo neko nozīmīgu viņa nedara, tikai stāv blakus abiem zinātniekiem un ik pa laiciņam veido kādu tik pat nesvarīgu dialogu. Un trešais zinātnieks Stellan Skarsgard, kurš arī nav īpaši nozīmīgs varonis, taču nedaudz rada par sevi nopietnu iespaidu, man viņš likās vienīgais kaut cik reālistiskais varonis, kuram ir neliela nozīme un daudz maz normāla izturēšanās. Vēl svarīgs varonis ir ļaunais brālis Tom Hiddleston, kuru Odins kādā kaujā atradis ienaidnieku pasaulē, un centies uzaudzināt kā savu dēlu, bet redz kā nekas labs no tā nesanāca, tātad filma liek domāt par to, ka kāds es piedzimis tāds arī paliksi, un nekas, neviens to nespēs mainīt?! Vēlējos piebilst arī par Odina atveidotāju, manuprāt, vienu no lieliskākajiem un talantīgākajiem aktieriem Anthony Hokins, kuram šī loma nu galīgi nepiestāv un, šķiet, bijusi izvēlēta kā piepelnīšanās avots, jo negribētos ticēt, ka Hopkins izvēlējies šo lomu aiz nepārvaramas vēlmes to attēlot. Liela daļa aktieru, protams, ir labi, talantīgi, bet šī nav filma, kurā viņi varētu izpausties un parādīt savas aktierspējas.

Chris Hemsworth

Īsta komiksu filmiņa ar supervaroni Thoru, kurš izglābj pasauli, dabū meiteni un vēl bonusā kļūst par karali, re, cik lieliski. Lieku filmai divus mīnusus, jo tā šķiet veidota ar vēlmi gūt lielus ienākumus, jo kā jau zināms varoņfilmas ir ļoti pieprasītas un ienesīgas. Smieklīgi, bet filmas galvenais varonis ir īsts skaistulis, spēkavīrs un drosminieks, sliktais varonis – vājš, neuzticīgu acu skatienu, jau no sākuma redzams, ka viņš ir ļauns, Odins, kā jau Odins, vienmēr un visur – spēcīgs, bargs, bet tajā pašā laikā meklē mieru un saticību. Filmai nelieku trīs mīnusus tikai tāpēc, ka specefekti ir diezgan iespaidīgi, un tie manās acīs izglāba filmu, kaut arī neesmu fantastikas filmu cienītāja, šī filma mani patīkami pārsteidza ar savu spilgtumu un grafisko izpildījumu. Režisors mani šokē, jo no tādām gaumīgām un pārdomas rosinošām filmām kā „Hamlet” un „Henry V”, viņš pārgājis pie lielbudžeta komerciālas filmas, bet nu cerēsim, ka šī gluži vienkārši bija neveiksmīga izvēle.
Neiesaku skatīties cilvēkiem, kuri filmās meklē, ko vairāk kā labus specefektus un skaistus aktierus, bet iesaku tiem, kuri ir sajūsmā par visām „Iron Man” daļām, „Superman”, „X-men” utt..  

Patiesā un emocijām bagātā "A Better Life"

2011. gadā iznākusi drāma „A Better Life”. Filmu veidojis Chris Weitz, amerikāņu režisors un scenārists. Viņš bijis režisors tādām slavenām filmām kā „American Pie”(1999), „About a Boy”(2002), „The Golden Compass”(2007) un „The Twilight Saga: New Moon”. Esmu redzējusi visas četras šīs filmas, bet varu teikt, ka patika tikai „About a Boy”, kas bija tāda mīļa romantiskā komēdija, kura, manuprāt, neatstāj vienaldzīgu.

Filmas galvenais varonis ir dārznieks – imigrants Carlos, kura dzīves lielākas mērķis ir sniegt viņa dēlam pilnvērtīgu un iespējām bagātu dzīvi, tādu kādas viņam nekad nav bijis, kā arī turēt viņu pa gabalu no bandām. Viņš vēlas nopelnīt tik daudz naudas, lai viņš kopā ar dēlu varētu pārvākties uz pilsētu, kur puisim varētu sniegt labāku izglītību. Kad dārzniekam kļūst pavisam grūti ar iztikšanu, ierodas viņa māsa un iedod viņam naudu, kuru Carlos iegulda, lai varētu nopelnīt vairāk, viņš nopērk mašīnu, dažādus dārzniecības instrumentus un ierīces. Bet tad kāds imigrants, kuru viņš aiz labas sirds paņēma sev līdzi strādāt, kamēr Carlos ir uzkāpis pašā palmas virsotnē, nozog viņa mašīnu un visu, kas tajā iekšā. Taču viņš neatkāpjas, ar dēla palīdzību abi atrod zagli, uzzina, kur viņš pārdevis mašīnu, un dodas to paņemt atpakaļ, taču viņi tiek pieķerti un Carlos filmas beigās tiek deportēts uz Meksiku, taču filmas beidzas ar to, ka Carlos un vēl vairāki meksikāņi dodas atpakaļ uz mājām, pie savām ģimenēm – Uz Ameriku.

Every father wants more for his son.

Filmas galvenais varonis Carlos ir meksikāņu aktieris Demian Bichir, viņa dēla lomas atveidotājs pavisam jauns aktieris Jose Julian. Filmā abi aktieri, manuprāt, lieliski attēlojuši savstarpējās attiecības, tās ir sarežģītas, jo tēvs dara visu iespējamo, lai dēlam sniegtu labāku dzīvi, taču dēls to bieži vien to nenovērtē, viņš tēvu ļoti mīl, bet izrādīt to ir grūti. Filmas beigās patiesi attēlota mīlestība vienam pret otru, šeit tiešām var apgalvot, ka cilvēks sāk novērtēt otru cilvēku tikai tad, kad redz, ka šo cilvēku pazaudēs. Demian Bichir ir diezgan pieredzējis aktieris un to varēja manīt, mīlestību pret dēlu, sāpes, izmisumu attēlo ļoti patiesi, viņš ļoti labi attēloja Carlos kā izmisušu nevis sliktu cilvēku, kā arī jaunais Jose Julian lomu atveidojis godam, nemaz nevarēja just, ka viņam tā ir pirmā nopietnā loma.

Demian Bichir, Jose Julian, Chris Weitz, Christian McLaughlin 

Filma patiesi un emocionāli parāda Amerikas imigrantu dzīvi, to cik tā ir grūta. To, cik daudz raižu ir imigrantam, nemaz neskaitot ikdienas raizes par bērnu skološanu, pabarošanu un pieskatīšanu. Šī filma ļoti veiksmīgi attēlo iemeslus kāpēc imigranti atgriežas, deportē un atkal atgriežas Amerikā, filma ir diezgan spraiga un liek just Carlos līdzi ik minūti, jo tiklīdz šķiet dzīve nokārtosies, viss mainās uz pretējo pusi. Lieku filmai vienu cepumu, jo emocijas, sarežģījumi, savstarpējās imigrantu attiecības šajā filmā tika attēlotas ļoti patiesi, arī spāņu un angļu valodas tika veiksmīgi apvienotas, taču varēja būt interesantāks sižets, kā arī filma bija ļoti paredzama.
Noteikti iesaku filmu noskatīties jebkuram cilvēkam, jo filma ir vērtīga, tā parāda uz ko tikai cilvēks nav gatavs, lai sagādātu labāku dzīvi savai ģimenei. 

Komerciālā tīņu filmiņa "Monte Carlo"

2011. gadā iznākusi romantiskā komēdija "Monte Carlo", kuras režisors - amerikāņu scenārists un režisors Thomas Bezucha, kurš ir veidojis vēl divas filmas: romantisko komēdiju „The Family Stone”(2005) un romantosko drāmu „Big Eden” (2000).

Filma ir par meiteni, kura dodas uz Parīzi kopā ar savu māsu un labāko draudzeni. Kad ceļojums izrādījies neveiksmīgs, meitenes atklāj, ka galvenā varone Grace ir ļoti līdzīga bagātai un skandalozai britu meitenei Cordelia. Grace kļūdas dēļ tiek noturēta par Cordelia. Tad meitenes izmanto šo priekšrocību un pavada nakti kādā dārgā un izsmalcināta viesnīcā, un nākamajā dienā meitenes iekāpj limuzīnā un dodas uz Monte Calro, kur notiek labdarības pasākums, uz kuru jāierodas izlutinātajai bagātniecītei. Tad meitenes katra brīnumainā kārtā atrod puisi, Grace māsa kādu pārgalvīgu un izskatīgu austrālieti, labākā draudzene princi, kurš, protams, izrādās nejauks un viņa nožēlo, ka mājās atstājusi puisi, kuru viņa mīl, pati Grace labdarības akcijas vadītāja dēlu. Māsas pavada lielisku laiku kopā ar saviem pavadoņiem, Grace labākā draudzene ilgojas pēc sava futbolista, viss rit labi līdz brīdim, kad uz pasākumu ierodas meitene, kurai īstenībā jāapmeklē šīs labdarības pasākums, tad notiek visādi sarežģījumi – sasieta meitene, futbolists, kurš atbraucis visu garo ceļu līdz Monte Carlo, policija, kura meklē it kā pazudušo miljonus vērto kakla rotu, kas patiesība nav pazudusi. Tad Grace labdarības pasākuma visu publiski atzīstas, ka nav īstā meitene, bet, ka Cordelia gribēja atcelt labdarības pasākumu, bet viņa kā labsirdīga meitene to, protams, nevarēja pieļaut, visi to noklausījušies meitenei, protams, piedod, policija neapcietina meiteni, viss nokārtojas, tomēr puisis, kuram viņa melojusi par savu identitāti, protams, nespēj viņai piedot. BET beigās viss atrisinās pilnībā, māsa ar savu austrālieti dodas piedzīvojumiem bagātā ceļojumā, labākā draudzene sāk dzīvot kopā ar savu futbolistu un pati galvenā varone strādājot Rumānijā par brīvprātīgo sagadīšanās pēc satiek arī savu puisi. Filmas beigas ir pilnīgi paredzamas un, kā jau jebkurai romantiskajai komēdijai, laimīgas.

Grace: I finally meet a guy who likes me for me. And I'm not even me.

Filmā Grace labākās draudzenes un māsas lomu atveidotājas ir aktrises no seriāla Gossip Girl – Katie Cassidy un Leighton Meester, bet galvenā varone ir Disney aktrise un dziedātāja Selena Gomez. Manuprāt, aktriermākslas baudījums, lai neteiktu vairāk, minimāls. Gan māsa, gan labākā draudzene, gan pati galvenā varone tēlotas viduvēji, mākslīgi un neinteresanti, bet, ja ņem vērā, ka tā ir kārtējā tīņu filmiņa, tad, iespējams, ka lielākā vaina nav lomu atveidotājās, bet gan filmas sižetā un tā izpildījumā.

Leighton Meester, Selena Gomez, Katie Cassidy

Filma no digitālā viedokļa ir kvalitatīva, bet sižets muļķīgs, paredzams, pat smieklīgs, un noteikti nav domāts cilvēkam, kuram patīk filmas ar jēgu, jo, manuprāt, šī filma ir pilnīgi bezjēdzīga. Filma no saturiskā viedokļa ir pilnīgi nepārdomāta, neloģiska un ļoti saraustīta. Teikšu atklāti vienas šausmas. Ļoti nepatika filma kopumā, manuprāt, tā nav pelnījusi pat 0 cepumus. Tāpēc no manas puses filmai viens liels, trekns mīnuss, neiesaku to skatīties cilvēkiem, kuri filmās meklē, ko vairāk par tīru izklaidi, vai vismaz gaumīgu izklaidi, bet iesaku to cilvēkiem, kuriem patīk tipiskas tīņu romantiskās komēdijas par meitenīšu mīlestībiņām, smukām kleitiņām, uzspīlētiem smaidiem un nedabīgiem dialogiem.