Filma par Bob Dylan "I'm Not There"

„I’m Not There” 2007. gada filma par Bob Dylan, kuras autors ir amerikāņu režisors un scenārists Todd Haynes. Viņš veidojis arī tādas filmas kā „Far from Heaven” (2002), „Velvet Goldmine” (1998) un „Safe” (1995).

Filmā rādītas sešas slavenā mūziķa un visnotaļ interesantās personības Bob Dylan inkarnācijas, t.i. tādas kā sešas viņa dzīves epizodes. Šie dzīves posmi cits no cita krasi atšķiras, ir ļoti interesanti skatīties, kā tiek veidota šī filma, nepārtraukti mainot epizodes. Nezinātājam, iespējams, pat varētu būt grūti uztvert.

Billy the Kid: People are always talking about freedom. Freedom to live a certain way, without being kicked around. Course the more you live a certain way, the less it feel like freedom. Me, uhm, I can change during the course of a day. I wake and I'm one person, when I go to sleep I know for certain I'm somebody else. I don't know who I am most of the time. 

Filmā ir tik daudz labu un talantīgu aktieru, bet minēšu divus, manuprāt, spilgtākos. Kā pirmā un noteikti spilgtākā Cate Blanchett, jā, sieviete. Ļoti veiksmīgs un labs veids kā pievērst cilvēku uzmanību, viņa nebija nedz Boba māsa, māte vai sieviete, viņa tēloja pašu Bob Dylan periodā, kad viņš protestēja pret pasauli, centās izprast sevi, kaut arī tā viņš darīja vairākos periodos, tieši Blanchell tēlotajā viņš visasāk izteicās par dažādām tēmām. Par vēl vienu spilgtu aktiera tēlojumu uzskatu tieši Heath Leger sniegto. Jau neskaitāmas reizes esmu izteikusies, ka ļoti žēl, ka aktierim tik īss mūžs bijis, jo viņš, manuprāt, bija viens no talantīgajiem jaunajiem aktieriem, kurš varēja vēl augt un augt, tiešām lielisks, gandrīz katru viņa tēloto lomu skatos ar patiesu baudu un ne vienmēr izcilās vai pat labās filmās, bet viņš vienmēr savas lomas spēlē ar visu atdevi un to var just. Šajā filmā viņam bija jātēlo divas Bob Dylan personības: ar slavu apmāts snobs un vēlāk pilnīgi mainījies mīlošs tēvs, patiess un sirdi plosošs tēlojums.

Mani ļoti fascinēja, ka šī filma veidota kā stāsts, starp kura daļām nav īsti saistības, tikai tas, ka tajās attēlots Bob Dylan. Filma ir tiešām patīkama, bet tajā pašā laikā, sižeta nebija, tāpēc noteikti grūtāk uztverama. Mūzika filmā, nebaidīšos teikt – ideāla. Filma tiešām interesanta un vienaldzīgu mani ne pavisam neatstāja. Lai gan varu teikt, ka tā ir domāta attiecīgai publikai, bez šaubām Bob Dylan faniem un cienītājiem, kā arī vispār kultūras cilvēkiem, domāju, ka ne visiem, pat ne lielākajai daļai, šī filma patiktu. Filmai dodu 2 cepumus, jo tā ir aizgrābjoša, filma kā bilžu albūms, tā tiešām aizrāva mani. Ļoti patika kā tika attēlotas Boba tik daudzās rakstura šķautnes, viņš tiešām bijis fantastisks cilvēks. Vienīgais, kas man īsti nepatika ir tas, ka filmā epizodes tik ātri mainās, ka īsti nevar paspēt izdomāt, kurš „Bobs” šķiet patīkamāks, kurš tālāks no sirdij tuvā, bet filmas beigās nedaudz padomājot, sapratu, kurš „Bobs” ir mans mīlulis, kurš pat ļoti nesaista. Dīvaina, interesanta, aizraujoša, emocionāla, šokējoša filma.

Iesaku filmu noskatīties Bob Dylan cienītājiem, kā arī cilvēkiem, kuri interesējas par dažāda veida mūziku, mākslu, kultūru, šī filma ir patiesi ļoti labs Todd Haynes darbiņš.